Akadēmiskais centrsStiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē
2018-2021
Projekta vadītāja: vad. pētn. Aivita Putniņa, PhD
Projektā piedalās Antropoloģijas studijas nodaļas mācībspēki un studenti: Dr. Garets Hamiltons, Dr. Ilze Mileiko, Dr. Zane Linde-Ozola, Artūrs Pokšāns, Kārlis Lakševics, Kristians Zalāns, Māra Neikena, Kate Dudure, kā arī ar Praktiskās pētniecības kursa un noslēguma darbu starpniecību arī antropoloģijas programmu studenti.
Vardarbību un tās novēršanu Latvijā projekta ietvarā pētām vairākos tās izpausmes līmeņos, balstoties antropoloģiskā pieejā un etnogrāfijā balstītā lauka darbā, papildinot izpēti ar kvantitatīvām izpētes metodēm. Vardarbībā izpaužas cilvēku attiecībās un to izpēte nodrošina precīzākos līdzekļus gan vardarbības mehānismu izpratnei, gan tās novēršanas mehānismu atklāšanai. Mēs analizējam sociālo attiecību un mediju ietekmi uz ģimeni un kopienu, rīcībpolitiku, vardarbības afektīvās un emocionālās izpausmes, vardarbības materialitāti, izpausmes digitālajā vidē un citus etnogrāfiskajā izpētē izgaismojamus procesus. Šajā projektā sadarbojamies arī ar citām ieinteresētajām pusēm (ministrijas, NVO, pašvaldības u.c.), piedāvājam ieteikumus vardarbības novēršanai un izvērtējam vardarbības novēršanas programmas, tādējādi izlīdzinot plaisu starp pielietojamu un teorētisku pētījumu.
2019
2. "Vardarbības novēršanas politika Latvijā" Analītisks pārskats
3. a) “Latvijas jauniešu kiberņirgāšanās: pieredzes un skatījumi” Infografika-Pētījuma ziņojuma kopsavilkums b) ''Youth perspectives on cyberbullying in Latvia'' Full research report
4. "Pārskats par programmām seksuālās vardarbības pret bērnu prevencijā Latvijā"
2020
8. a) "Covid-19 krīze, rūpes un atbildība Latvijā'' Infografika-Pētījuma ziņojuma kopsavilkums b) "Covid-19 crisis, care and responsibility in Latvia" Full research report
9. "World élite? Latvia, national identity, and the pandemic"
12. "Meeting the challenges of the 21st century: Social change and the family"
2021
13. Jauniešu programmas ''Drosme rūpēties! Vardarbības prevencija jauniešu vidū'' izvērtējums
15. "Atbildība, labbūtība un studiju attiecības augstākajā izglītībā" Pētījuma ziņojums
17. Konferences "Ceļā uz nevardarbīgu antropoloģiju" prezentācijas.
18. Lauka darba rezultātu prezentācija. Vidzeme.
19. Lauka darba rezultātu prezentācija. Zemgale.
20. Lauka darba rezultātu prezentācija. Latgale.
21. Lauka darba rezultātu prezentācija. Kurzeme.
22. Aivita Putniņa. Sadzīvošana. Etnogrāfiskas pārdomas par attiecībām mūsdienu Latvijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2022. 190 lpp.
Konferences "Ceļā uz nevardarbīgu antropoloģiju" izvērstās anotācijas
Aivita Putniņa, PhD, Latvijas Universitāte
Bērnu audzināšanas paņēmieni Latvijā
Priekšlasījums balstās projekta “Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē” interviju materiālā un kvantitatīvās aptaujas datos. Bērnu un vecāku saikne ir viena no tuvākajām cilvēka dzīvē, taču tās praktiska veidošana nenotiek dabiski un to ietekmē gan sociāli ekonomiskie, gan personiskie iemesli. Latvijā joprojām ir populāras idejas par hierarhiskām bērnu-vecāku attiecībām, kas tiek veidotas no vecāku autoritātes pozīcijām. Šādas attiecības visbiežāk tiek veidotas ar fiziskas, emocionālas un ekonomiskas vardarbības palīdzību. Pēdējās desmitgadēs asimetriskās bērnu un vecāku attiecībās kā starplīdzeklis tiek lietota nauda. Ja iepriekšējo paaudžu audzināšanā viena no galvenajām vērtībām bija darbam, tad sabiedrības labklājībai, ekonomiskajai struktūrai un darba tirgum mainoties, bērnu darbs kā svarīga audzināšanas komponente zaudē nozīmi un saglabājas vien atsevišķās nišās. Kā alternatīva pieeja hierarhiskām attiecībām tiek izmantota audzināšana ar piemēru, kas nereti apzīmē vienkāršu vecāku un bērnu līdzeksistenci, bet pie intensīvām attiecībām arī ciešu saikni, kuru uztur līdzvērtīgs dialogs starp bērniem un vecākiem. Dati rāda, ka vecākiem trūkst dialoga uzturēšanas prasmju īpaši tad, kad bērni sasniedz pusaudžu vecumu.
__
Māra Neikena, Latvijas Universitāte
Nevardarbība, socializācija un identitāte: kvalitatīvo un kvantitatīvo datu kopsavilkums
Šajā rakstā apkopošu un identificēšu ģimeņu un institūciju vardarbības novēršanas mehānismus, kādi novērojami nesenākajos pētījumos par vardarbību Latvijā. Idejas par vardarbības novēršanu ļauj labāk saprast, kā tiek iztēlotas attiecības. Šis referāts ir balstīts uz kvalitatīvajiem datiem projektā “Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē” un tas ir salīdzināts ar valsts institūciju (piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, Latvijas Drošāka interneta centra u.c.) sniegtajiem kvantitatīvajiem datiem un apkopojumu. Vardarbības tēma tiek pētīta no dažādām perspektīvām, arī pielietotās metodoloģijas dažādās zinātņu nozarēs un institūcijās ir atšķirīgas. Antropoloģiskā pieeja paredz ciešāku kontaktu ar pētījuma dalībniekiem un pētījuma lauku, tāpēc ilustrēšu tās potenciālu vizualizēt kvantitatīvos datus, kas ir būtiski aktualizējot problēmu plašākai auditorijai.
__
Zane Linde-Ozola, PhD, Latvijas Universitāte
Meklējot nevardarbību: rūpju un apņemšanās gādāt par otru prakses Latvijā
Aprūpes koncepts ir kļuvis par izplatītu pieeju, lai analizētu radniecību, aprūpes prakses, dzīves ciklu (Alber and Drotbohm, 2015). Šis koncepts tiek arī pielietots, lai kritizētu neoliberalizāciju, migrācijas politiku un sociālo nevienlīdzību (Thelan, 2021). Tomēr antropologi aicina virzīties tālāk par pašsaprotamiem pieņēmumiem par to, kas ir aprūpe un kā tā būtu jānodrošina, un pievērst detalizētu etnogrāfisku uzmanību tam, kā rūpes prakses atšķiras dažādos kontekstos, kādas pieredzes un pārmaiņas rūpes rada. Balstoties uz kvalitatīvajiem pētījuma datiem projektā “Stiprinot ģimenes, kopienas un attiecības: antropoloģiska pieeja vardarbības izpētē”, šī prezentācija ļaus ielūkoties, kā rūpes un apņemšanās gādāt par otru tiek praktizētas un iztēlotas kopienā.
__
Artūrs Pokšāns, Tartu Universitāte, Latvijas Universitāte
Autoetnogrāfiskā dziedināšana: antropoloģiskas metodes vardarbības seku pārvarēšanai
Atbilstoši lielākai virzībai uz dekolonizāciju ir pievērsta lielāka uzmanība tam, kā antropoloģija kā disciplīna var palīdzēt pārvarēt šķelšanos starp pētnieku un Citu (Escobar & Ribeiro2006; Restrepo 2011). Pēc pārstāvības krīzes astoņdesmitajos gados autoetnogrāfija ir kļuvusi par vienu no veidiem, kā pētnieki mēģinājuši pārvarēt šo dalījumu(Butz un Besio 2009). Savā prezentācijā es savienoju autoetnogrāfijas praksi ar mēģinājumiem pārvarēt, ko Henze-Pedersena dēvē par pārdzīvoto vardarbības pieredzi pēc notikuma(Henze-Pedersena 2021). Pārdomājot savu pieredzi autoetnogrāfisko metožu pielietošanā savā doktora darba pētījumā, es apgalvoju, ka, atzīstot pārdomu un liecināšanas potenciāli pārveidojošo raksturu (Binford, 2004), antropoloģija var turpināt strādāt pie tā lai pārvarētu vardarbību, kas dažkārt iekrāso pašu antropologu dzīvi. Es pievēršos arī autotenogrāfisko metožu ieviešanas iespējamām sekām mācību programmās un to, kā tas var palīdzēt atbalstīt studentus viņu pagātnes pieredzes risināšanā.
——
Emmanuel Uchenna Chidozie, Lēvenas Universitāte
Ceļā uz nevardarbīgu antropoloģiju: Starptautiskā kristīgā centra Nigērijā gadījums
Kustība “Boko Haram” (tulk. piez. kustība pret rietumniecisku izglītību) teroristisko aktivitāšu rezultātā gājuši bojā cilvēki, iznīcināti iztikas līdzekļi un īpašumi (Aghedo 2017). Valsts iekšienē, sevišķi Edo štatā, notikusi cilvēku pārvietošanās. Šajā rakstā aplūkots tas, kā pētījuma dalībnieki un pētnieks reaģēja uz kustības “Boko Haram” radīto vardarbību Starptautiskajā kristīgajā centrā. Balstoties uz Boulbija (Bowlby 1969) piesaistes teoriju, iespējams ilustrēt to, kā, mēģinot panākt mieru, diskursi par “Boko Haram” var kalpot par paraugu svarīgu kristīgo prakšu (piemēram, lūgšanas, gavēnis, ciešanas) mobilizēšanā (Robbins 2004; Cannell 2006); Marshall 2009; Meyers 2010). Balstoties uz līdzdalīgo novērojumu un klātienes intervijām ar Kristīgā centra dalībniekiem, šajā rakstā analizēts un izcelts tas, kā kristīgās prakses, noteikta veida morālo un garīgo patību iespējams pārnest uz antropologiem un viņu pētījumu dalībniekiem, meklējot risinājumus nevardarbībai. (Bandak, 2017; Woon 2017). Kristīgajai praksei ir īpašai ietekme uz vairākiem vardarbības slāņiem, tāpēc šajā pētījumā aplūkots, kā šīs kristīgās prakses darbojas un mijiedarbojas ar dažādiem cilvēka pieredzes aspektiem individuālā un kolektīvā līmenī. Darba mērķis ir gūt niansētāku izpratni par kristīgās prakses nozīmi, skaidrojot nevardarbību.
Atslēgas vārdi: nevardarbība, Starptautiskais kristiešu centrs, Kristīgā prakse, Boko Haram
——
Knut Graw, PhD, Lēvenas universitāte
Antropoloģijas vardarbība: nevardarbīgas komunikācijas piezīmes
Jautājums par to, vai antropoloģijas nozare saistīta ar kādam noteiktām vardarbības formām, kas nav fiziskas, un to pārmantojamību rada diskomfortu. Šī neērtība rodas no tā, ka jautājums par antropoloģijas vardarbību liek mums savā praksē apsvērt kaut ko tādu, ko vairums antropologu noliegtu, proti, ja nozares pārstāvjus vai pašu nozari skar vardarbības tēma, tas var ietekmēt priekšstatu par antropologiem kā kultūras tulkiem, par to lomu humānu sociālo saišu veidošanā.
Šo neērtību pastiprina vismaz divi faktori: pirmkārt, tas, ka var būt grūti noliegt vardarbību, ņemot vērā gan antropoloģijas koloniālo vēsturi, gan nepārtraukto asimetriju starp novērotāju un novēroto. Otrkārt, pieņemot kritiku, mēs esam spiesti domāt par nepieciešamajiem pasākumiem un izmaiņām, lai sasniegtu kaut ko tādu, uz ko jau iepriekš esam tiekušies.
Balstoties uz atziņām par nevardarbīgu komunikāciju un dažādām etnogrāfiskām pieredzēm, šis referāts pievēršas jautājumam par to, ko tieši antropoloģijā varētu uzskatīt par vardarbīgu un kāpēc? Tiks aplūkoti dažādi vardarbības aspekti gan pētnieciskā lauka, gan rakstītajā pieredzē. Noslēdzoši, būtiski aplūkot arī to, kā jautājumu risināt, vai šajā situācijā vispār iespējams ko darīt, ņemot vērā to, ka jebkurš priekšstats par nevardarbību šķiet nesaraujami balstīts uz pašu vardarbības jēdzienu, no kura gribētos izvairīties vai tam pretoties.
—
Kārlis Lakševics, Latvijas Universitāte
Pārkāpjot etnogrāfiskajam sentimentālismam: rūpju prakses antropoloģijās pret vardarbību
Nesenie notikumi un sociālās kustības pasaulē un akadēmiskajā vidē ir apšaubījušas, vai liberālais etnogrāfiskais sentimentālisms (Jobson, 2020) vai antropoloģijas prakse kā tāda (Todd, 2020) spēj sniegt vadlīnijas, lai saskartos, iestātos pret vai atkoptos no dažādiem vardarbības veidiem, kas sastopami vietās, kuras antropologi veido kā savas pētniecības “lauku”, kā arī akadēmiskajā vidē. Saskaroties ar šiem izaicinājumiem, daudzi antropologi ir ierosinājuši alternatīvas pieejas, kas antropoloģiju situē kā daļu no plašāka vardarbības veikšanas lauka. Šīs pieejas var būt dažādas - kā aicinājums atteikties no morāli neitralizētiem pētījumiem (Wilkinson, Kleinman, 2016) vai kā rūpju piepildīta un pret vardarbību vērsta nostāja un tās izstrāde, piemēram, abolicionistisko (Shange, 2019) un bēgļu (fugitive) antropoloģiju (Berry, Arguelles, Cordis, Ihmoud, Estrada, 2017) vai pozicionējot pētnieku kā vardarbības līdzdalībnieku (Gomberg-Munoz, 2018). Turklāt arvien vairāk izplatīti kļūst metožu kursi, mācībspēku apmācība un lauka darbu uzraudzības sanāksmes, lai izstrādātu vadlīnijas un rokasgrāmatas seksuālas uzmākšanās novēršanai (piemēram, Hansons, Ričards, 2019), kā arī vadlīnijas iekļautas mācību un pētniecības vides radīšanai un mācību satura dekolonizācijai. Reaģējot uz šīm pārmaiņām, šajā prezentācijā es rosinu sintezēt antropologu nesenās reakcijas pret #metooanthro, #anthrosowhite un #precanthro diskusiju radītajiem trauksmes zvaniem, pārdomājot tās kā aicinājumu antropoloģiskos pētījumus konceptualizēt kā rūpju prakses, kas destabilizē robežu starp pētniecisko “lauku” un akadēmisko vidi.
__
Kristians Zalāns, Latvijas Universitāte
Antropologa un pensionāra līdzības: nevardarbīga antropoloģijas praktizēšana kā jautājums par nepārredzamu sistēmisku nedrošību
Šajā prezentācijā skaidrošu kā, manuprāt, iespēja nevardarbīgi praktizēt antropoloģiju ir saistīta ar antropologa darba apstākļiem, piemēram, darbu nepārredzamas sitēmiskas nedrošības apstākļos. Šāds darbs var atstāt negatīvas sekas uz antropologa veselību ilgtermiņā, taču arī īstermiņā radīt situācijas, kurās ir apgrūtināti pienācīgi pievērsties vienlīdzīgas un nevardarbīgas vides veidošanai kā pasniedzot lekcijas un nodarbojoties ar pētniecību, tā ikdienas sadarbībā ar kolēģiem (Casalini, 2019). Populārākie diskursi par humanitārajām un sociālajām zinātnēm un zinātniekiem Latvijā ir balstīti post-padomju un neo-liberālās perspektīvās, kā rezultātā antropologs tajos tiek pozicionēts kā profesionālis ar salīdzinoši augstu sociālo statusu. Taču vienlaikus šie diskursi kalpo par pamatu politikai, kas veicina neregulāri, zemu vai vispār neapmaksātu antropologa darbu. Manu sistēmiskās nedrošības apstākļu analīze konkrētu lokālu projektu kontekstā varētu būt problemātiska, jo aprakstot manu pieredzi varētu nebūt iespējams anonimizēt personas un iestādes. Tāpēc mēģināšu par šo pieredzi runāt līdzībās, daloties ar ieskatiem no pētījuma par Latvijas vecajiem ļaudīm pirmā Covid-19 pandēmijas viļņa laikā. Šis pētījums atklāj ne tikai biopolitisko (Foucault, 1976:137) veco ļaužu iztēlošanos un viņu izaicinājumus saistībā ar kopējo ētisko projektu (Muehlebach, 2012) cīņai ar Covid-19 pandēmiju, bet arī post-padomju un neo-liberālos diskursus par vecajiem ļaudīm Latvijā, kas līdzīgi iepriekšminētajiem diskursiem par humanitāro un sociālo zinātņu lomu sabiedrībā rada un veicina politiku, kas vairo nepārredzamas sistēmiskas nedrošības apstākļus.
Kolokvijs
Konference noslēgsies ar kolokviju par tēmu “Akadēmiskais darbs un aktīvisms”, kas mudinās dalībniekus dalīties savā pieredzē un priekšlikumos par to, cik lielā mērā antropologi spēj atbalstīt pētījumā iesaistītos informantus. Tajā tiks izskatīti tādi jautājumi kā potenciāls uzlabot pētījuma dalībnieku situāciju, īpaši nevienlīdzīgās varas attiecībās. Kādās situācijās piemērota aktīva iesaistīšanās, piemēram, pieredzes apmaiņa vai cita veida atbalsts? Antropologi ļoti augstu vērtē attiecības, kas izveidojas ar informantiem, taču kādas ir šādu attiecību robežas, ņemot vērā, piemēram, antropologa pārstāvētās institūcijas lomu un pieejamo atbalstu?