Akadēmiskais centrs
Konferences plāns
Ceļā uz nevardarbīgu antropoloģiju
Kur: Tiešsaistē “Zoom” platformā https://us02web.zoom.us/j/85004436868
Kad: 2021. Gada 12. Novembrī
Cikos: 10:00 - 15:30
10:00
Ievadvārdi Aivita Putniņa
10:20
Aivita Putniņa, PhD, Latvijas Universitāte
Bērnu audzināšanas paņēmieni Latvijā
10:40
Māra Neikena, Latvijas Universitāte
Nevardarbība, socializācija un identitāte: kvalitatīvo un kvantitatīvo datu kopsavilkums
11:00
Zane Linde-Ozola, PhD, Latvijas Universitāte
Meklējot nevardarbību: rūpju un apņemšanās gādāt par otru prakses Latvijā
Pusdienu pārtraukums no 11:30 -12:30
Konferences vadītājs Garets Hamiltons, PhD
12:30
Artūrs Pokšāns, Tartu Universitāte, Latvijas Universitāte
Autoetnogrāfiskā dziedināšana: antropoloģiskas metodes vardarbības seku pārvarēšanai
12:50
Emmanuel Uchenna Chidozie, Lēvenas Universitāte
Ceļā uz nevardarbīgu antropoloģiju: Starptautiskā kristīgā centra Nigērijā gadījums
13:10
Knut Graw, PhD, Lēvenas universitāte
Antropoloģijas vardarbība: nevardarbīgas komunikācijas piezīmes
13:30 - 13:40 Pārtraukums
13:40
Kārlis Lakševics, Latvijas Universitāte
Pārkāpjot etnogrāfiskajam sentimentālismam: rūpju prakses antropoloģijās pret vardarbību
14:00
Kristians Zalāns, Latvijas Universitāte
Antropologa un pensionāra līdzības: nevardarbīga antropoloģijas praktizēšana kā jautājums par nepārredzamu sistēmisku nedrošību
14:30 - 15:30
Kolokvijs
Konferences prezentāciju anotācijas pieejamas šeit
Konferences ieraksts būs pieejams Latvijas Universitātes antropoloģijas programmas Facebook lapā.
Konferences apraksts
Mēs dzīvojam laikmetā, kad notikumi sabiedrībā un sociālās kustības fokusējas uz vardarbību un attiecību vērtību (#Metoo, Covid-19 izolācija, arī #metooanthro, #anthrosowhite, #precanthro antropoloģijā), aicinot ne tikai par kaut ko iestāties, bet arī izvērtēt savu pozīciju(-as) saistībā ar šiem notikumiem. 2020. gadā Džūdita Batlere publicēja grāmatu ar nosaukumu “Nevardarbības spēks” (pilnais nosaukums angļu val. The Force of Nonviolence: An Ethico-Political Bind), teoretizējot nevardarbību Rietumu politiskajā filozofijā. Batlere piedāvā sērošanas metaforu — jēdzienu, kas ļauj izmērīt mūsu attiecības ar citiem kā vienlaikus afektīvas, iemiesotas un strukturālas, kad aplūkojam globālo un lokālo nevienlīdzību. Antropologi jau izsenis ir “sērojuši” par t.s. “Citu” (kultūru, cilvēku grupu), un šis jutīgums veidojis nozares pamatus. Pēdējos gados ciešanas (Asad, 2015, Kleinman et al., 1997; Das et al., 2000; 2001), sabiedriskais labums (angļu val. “the Good”) (Robbins, 2013, Knauft, 2019) un aktīvas iesaistes pienākums (Low and Merry, 2010, Scheper-Hughes, 2009) ir pārdefinēti un metodoloģiski pilnveidoti, meklējot jaunu virzienu nozares nākotnei. Izmaiņas nav saistītas tikai ar antropologu darbu, lietišķajiem pētījumiem, tie skar akadēmisko darbu kopumā, tostarp profesionālās attiecības antropoloģijas nodaļās un starp tām, antropologu apmācību un publicēšanas procesu.
Šī konference aplūkos nevardarbības aktīvo praksi Latvijā un citur pasaulē un tās ietekmi uz izmaiņām antropoloģisko zināšanu radīšanā vairākos līmeņos. Lai gan antropoloģija ir “morāla zinātne, kas vērsta uz iespējām” (angļu val. moral science of possibilities) (Carrithers, 2005), tā regulāri saskaras ar nevienlīdzību, privilēģijām, taču reizē arī ar drosmi izteikties un iesaistīties pārmaiņu radīšanā. Konferencē aplūkosim nevardarbīgas antropoloģijas nākotni , to, kā risināt privilēģiju jautājumu, kā novērst profesionālos trūkumus. Kādas ir antropologu profesionālās un personīgās atbildības robežas pret citiem, tostarp kolēģiem?
Konference noslēgsies ar kolokviju par tēmu “Akadēmiskais darbs un aktīvisms”, kas mudinās dalībniekus dalīties pieredzē un priekšlikumos par to, cik lielā mērā antropologi spēj atbalstīt pētījumā iesaistītos informantus. Tajā tiks izskatīti tādi jautājumi kā potenciāls uzlabot pētījuma dalībnieku situāciju, īpaši nevienlīdzīgās varas attiecībās. Kādās situācijās piemērota aktīva iesaistīšanās, piemēram, pieredzes apmaiņa vai cita veida atbalsts? Antropologi augstu vērtē attiecības, kas izveidojas ar informantiem, taču kādas ir šādu attiecību robežas, ņemot vērā, piemēram, antropologa pārstāvētās institūcijas lomu un pieejamo atbalstu?